Ir tāda lietā kā video čatrulete (piemēram Chatroulette.com), kurai tu pieslēdzies ar savu webkameru un tiec savientos ar kādu pilnīgi random svešinieku no jebkuras pasaules malas, nepatīk – spied next, un tiec savienots ar nākamo personu, vai kādu dzimumlocekli.

Tad nu viens čalis vārdā Mertons ierakstīja dažus video (un tos nopublicēja iekš youtube.com), kuros viņš čatruletē spēlē piano un freestailo ar čatā satiktajām personām. Ar tikai diviem video, kuri iznāca marta mēnesī Mertons jau ir #89 – Most Subscribed (All Time) un video skatīti jau vairākus miljonus reižu.

Un tad nu tieši vakar ir iznācis ilgi gaidītais Chat Roulette Funny Piano Improv #3:

Saite uz video.

Atklāti sakot trešais video nav tik labs kā divi iepriekšējie, šoreiz Mertons varbūt nedaudz par daudz cenšās būt smieklīgs, kā arī pirmajā un otrajā video bija labāka lirika un lipīgākas melodijas, tāpēc labāk, kas vēl nav redzējuši iepriekšējos video, iesaku to izdarīt: Turpināt lasīt rakstu »

Kādu mēnesi atpakaļ MADARA Cosmetics izlaida jaunus eko-dzērienus, kurus visi steidzās testēt, bija interesanti palasīt cik daudziem šie dzērieni negaršo un liekas pretīgi, kamēr daži ir stāvā sajūsmā. Pats sākotnēji nebiju ieinteresēts dzērienus pagaršot, jo cik lasīju – tie bija pieejami tikai MADARA veikalos un ne jau es iešu tos mekēt. Tomēr nesen uzzināju, ka šīs limonādes ir nopērkamas arī lielajos RIMI veikalos, tā kā viens tāds RIMI atrodās ķipsalā, kur tieši vakar man bija darīšanas, izdomāju iegādāties visas četras pudeles. Tomēr iekš RIMI nebija nevienas Anna Mint pudeles, nepirku pārējās, jo, ja testēju tad testēju visas četras, tāpēc speciāli aizbraucu uz Spici (kas man ir pa ceļam uz mājām). Spices RIMI vispār nebija tādu dzērienu, bet par laimi izrādijās, ka Spicē ir pats Madara veikals, kurā arī iegādājos visas četras pudeles par 3.40Ls, diezgan padārgi, lai neteiktu vairāk.

Pudeles ir no stikla, vizuāli tās atgādina grādīgos dzērienus, uz etiķetēm ir interesanti aprakstīts attiecīgais dzēriens un jāatzīst, ka nosaukumi arī labi izdomāti. Pirms testēšanas tās atdzesēju un pa vienai izdzēru dienas laikā.

Ralph Pumpkin – aromāts tāds vājšs, tomēr varēja sajust kaut kādu ābolu un ķirbju smaržu, garšo kā minerālūdens kurš ir atšķaidīts ar sulu mazos daudzumos, konkrēti ābolus nejutu, it kā krustnagliņas, varbūt ķirbis, tāds īpatnējs garšu sajaukums, protams pati garša ir pavāja un dzēriens nemaz nav salds, kas ir pozitīvs aspekts. Kopumā iekšā iegāja ātri un nepatīkamu pēcgaršu neatsāja, bet arī nekas īpaši patīkams tajā garšā nebija. Parasts minerālūdens ir daudz reižu labāka alternatīva.

Anna Mint – aromāts atgādināja zobu pastu, garšo pēc minerālūdeņa, kurš atšķaidīts ar zobu pastu, klāt vēl cukurs, mutē paliek nepatīkama pēcgarša. Atklāti sakot Anna Mint ir tiešām negaršīgs, simts reižu labāka alternatīva šim dzērienam būtu padzerties minerālūdeni un pēc tam pakožļat kādu košļeni vai iztīrīt zobus.

Richard Berry – aromāts nedaudz atgādināja pretīgos klepu sīrupus, sabijos, bet kad pagaršoju – izrādijās, ka viss ir OK. Garša tikai nedaudz par saldu, varēja sajust skābeno meža ogu garšu, kopumā labs dzēriens, bet nav nekas tik īpašs, lai baigi gribētos vēl.

Betty Rose – Aromāts tāds saldens, nedaudz pat vilka uz ko līdzīgu Richard Berry, garša arī tāda diezgan saldena, atgādināja tās salkanās košļenes, vai tās limonādes, kas garšo pēc “ziepēm”. Man negaršoja, bet riebumu neizraisīja.

Sanāk, ka no četriem dzērieniem īsteni labs ir tikai viens – Richard Berry, bet ne tik labs, lai maksātu 0.85Ls par 0.275l pudeli. Tā kā MADARA drinks = Fail. Un vispār es tā pat nebiju MADARA drinks mērķauditorija, jo ikdienā dzeru tikai tīru ūdeni, vai mājās tēju un alu, nekādas limonādes, enerģijas dzērienus un sulas nelietoju.

Iepriekš jau rakstīju cik izcils ir pats MacBook’s, tagad par pašu operētājsistēmu Mac OS X Snow Leopard. Tā kā internetā jau ir pa pilnam visādu Mac OS aprakstu, tad nu tikai uzskaitīšu pašu galveno.

Mac OS X ir ātra OS, vismaz pēc personīgajiem novērojumiem – ieslēgšana, izslēgšana, aplikāciju atvēršana, aizvēršana noris ātrāk nekā uz jaudīgāka PC ar svaigi uzstādītu Windows 7.

Mac OS X ir ļoti ērta OS un vizuāli izskatās ļoti profesionāli, Windows ne tuvu nestāv, par Linux vispār nerunāsim.

Aplikāciju instalācija – tādas nav, nu vismaz kā cilvēki pie tādas ir pieraduši uz Windows. Viss instalācijas process ir smieklīgi vienkāršs un ģeniāls, jeb viss kas jādara ir jāpārvelk aplikācijas fails no .dmg (vai kā līdzīga) uz mapīti Applications, un tas ir viss, programma ir uzstādīta, pa ceļam protams vēl jānospiež kāds operācijas apstiprinājums.

Cietā diska defragmentēšana – tādas nav, vispār nav, jo Mac OS ir gudra OS un visu vienmēr pati sakārto. Protams uz PC es tādu defragmentāciju veicu labi, ja reizi divos gados, tad uz Mac par to var pilnībā aizmirst.

Nav nepieciešamas nekādas papildus programmas, lai rakstītu ar garumzīmēm un mīkstinājuma zīmēm.

Mac OS X jau sākotnēji sevī ietvet čupu ar daudzām nepieciešamām programmām, piemēram nav vajadzības pēc .pdf lasītāja, tā pat jebkuram Mac’am klāt nāk arī iLife paka, kas sevī ietver četras programmas – iMovie, iPhoto, Garageband un iWeb. iMovie ir paradzēta video montēšanais, pieejami daudzi efekti, ir iespējams video paātrināt, palēlināt, visādi apstrādāt un eksportēšanas iespējas ir pietiekami plašas. iPhoto ir priekš fotogrāfiju kategorizēšanas un ir iespēja arī attēlus apstrādāt. GarageBand ir ērta programma mūzikas un podkāstu ierakstīšanai. Venīgi iWeb ir diezgan bezjēdzīga.

Arī par vīrusiem pa lielam var aizmirst, jo pimkārt jau to ir maz, otrkārt Mac OS X ir droša OS un, ja pats neinstelēsi kādus aizdomīgus failus tad arī nekāds risks nepastāvēs.

Ar draiveriem arī nav nekādas problēmas. Piemēram piespraudu Canon printeri un uzreiz varēju printēt, savukārt to pašu printeri piespraužot pie PC uz, kura stāv Win 7 vajadzēja gaidīt kamēr šis tur kādus draiverus uzinstalē.

Vispār tur nav divu domu – Mac OS X ir labākā OS pasaulē.

Nu jau ir pagājušas trīs nedēļas kopš iegādājos un ikdienā sāku lietot 13 collu MacBook Pro. Jau tagad ir skaidrs, ka MacBook’s ir manas dzīves laikā labākais veiktais pirkums, esmu jau pilnība aizmirsis par PC un Windows, un nav ne mazākās vēlēšanās pie tā atgriezties (un nebūs arī, ja nu vienīgi piespiedu kārtā). Bet tad nu par MacBook Pro runājot.

Izvēlējos tieši 13 collu modeli, jo lielāku izmēru MacBook’iem cenas ir par augstu priekš manām finansiālajām iespējām, bet pats galvenais izvēles faktors – 13 collas ir ideālais izmērs laptopa ekrānam. Bija, protams, man nelielas bažas, ka pēc 20 collīgā monitora šis liksies par mazu, bet viss izrādijās vispilnīgākajā kārtībā, jo tik tiešām ekrāna izmērs ir perfekts, tieši tāds ar kuru var ērti sērfot internetos un skatīties filmas, īstenībā es parasti arī uz sava PC monitora interneta pārlūkprogrammu nekad nelietoju pa visu ekrānu.

Korpuss ir veidots no viengabalaina alumīnija kluča, kas parādijās 2008. gadā un kopš tā laika dizains praktiski nav mainījies. Alumīnija korpuss garantē izturību un nav jāuztraucās par skrāpējumiem un korpusa plaisāšanu, kas ir aktuāla problēma plastmasas MacBook’iem. MacBook izmēri ir ideāli, tas ir plāns, kompakts, nav nekādu lieku caurumu, visi stūri smuki noapaļoti, nekas nav aplīmēts ar pretīgām uzlīmēm un vēl spīdīgs Apple logo aizmugurē.

Klaviatūra ir izcila, taustiņi spiežas ļoti maigi, to izvietojums un savstarpējais attālums ir perfekti. Pie tam ir patīkami, ka klaviatūras simboli ir izgaismoti (kas nav plastmasas MacBook’am), īstenībā ļoti noder rakstot tumšākā apgaismojumā un vispār – smuki izskatās.

TrackPad ir vienkārši ģeniāls. Esmu jau aizmirsis par peli. Visa Trackpad virsma ir skārienjūtīga, kreisajam klikšķim ir jānospiež uz TrackPad’a jebkurā vietā, jo TrackPad’s ir viena liela poga, savukārt labajam klikšķim jāspiež ar diviem pirkstiem reizē, vai kreisais klikšķis turot nospiestu ctrl taustiņu. Scrool’ošana notiek ar diviem pirkstiem braucot pa TrackPad virsmu, pie tam šim modelim ir tāda lietā kā scrooling ar inerces efektu, gluži kā ir uz iPhone, ģeniāli. Nu un protams ar trim pirkstiem nobraucot pa TrackPad virsmu horizontāli ir back vai forward, ar četriem pirkstiem uz augšu visi atvērtie logi atbrīvo desktopu, savukārt ar četriem pirkstiem uz leju visi aktīvie logi mazos izmēros izkārtojas pa desktop virsmu. Un tas protams no TrackPad iespējām nav viss. TrackPad’s ir tik ērts, ka lietot peli ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Vēl ģeniālas lietas ir lādētājs, kurš pie MacBook pieslēdzas ar magnētu palīdzību, diska lasītājs (SuperDrive), slot-in tipa. Otrā sānā ir visi nepieciešamie porti un ļoti mazas lampiņas, kuras, nospiežot pogu, parāda baterijas uzlādes līmeni. Pati baterija tur ļoti labi, pat pie vidēji aktīvas lietošanas (vairākām atvērtām programmām, ieslēgata WiFI) vēsi tur savas sešas stundas.

250GB cietais disks ir pietiekams priekš mūzikas un fotogrāfijām, ja vajadzēs ko vairāk tad pieslēgšu ārējo HDD. 4GB RAM un GeForce 320M ir tas kas vajadzīgs, arī par 2.4GHz Intel Core 2 Duo nesūdzos, lai gan Core 2 Duo jau skaitās veca tehnoloģija un piemēram i5 būtu daudz krutāk, bet tāpat var jau mierīgi iztikt.

Tā kā MacBook Pro ir pilnībā savas cenas vērts, bet tas jau nav viss, jo jebkurš Mac’s ir aprīkots ar pašu labāko operētājsistēmu – Mac OS X Snow Leopard, par kuru nākošajā rakstā…

Domāju, ka visiem jau sen ir zināms par Lāčplēša alus vēlēšanām 2010, kurā jebkurš var atdot savu balsi par vienu no trim jaunajiem Lāčplēša aliem – Kastaņu, Medalus un Melnais Dzintara. Iepriekš no šiem aliem biju paspējis nogaršot tikai Medalu.

Vakar bija Līgo vakars (ja kāds to gadījumā nepamanīja) un attiecīgi pildīju tradīcijas – sēdēju pie ugunskura, dzēru alu (daudz), tomēr sākās tas viss ar nelielu alus testu, kurā notestēju visus trīs Lāčplēša alus, lai gadījumā, ja man kāds pazīstams cilvēks, vai kāds svešinieks uz ielas pienāktu klāt un prasītu par, kuru no Lāčplēša aliem es balsotu – es spētu reāli atbildēt.

Sāku testu ar Kastaņu alu. Forša gaiši brūna krāsa un diezgan neslikta garša. Pēc tam paliek tāds neliels, maigs rūgtums. Nezinu gan kāpēc šis ir nosaukts par kastaņu alu, jo nekādas tādas specifiskas piegaršas nejutu (nedaudz karameles, varbūt), lai gan es jau kastaņus arī neesmu ēdis, tapēc nezinu kādai garšai vajadzētu būt. Vispār teikšu, ka iespaids radās pietiekami labs un man kā neparāk lielam alus ekspertam/pazinējam šis tīri labi gāja pie sirds.

Turpināju testu ar Medalu. Šo biju arī iepriekš dzēris. Alus ir nedaudz mazāk rūgts par vidējo pieņemto alus rūgtumu un pēc iedzeršanas mutē paliek medus garša, tad nu te tas ir gaumes jautājums, jo ir cilvēki kam medus nepatīk, ir cilvēki, kas uzskata, ka medus un alus ir vispār nesavienojamas lietas. Man pret medu nekādu iebildumu nav, bet tomēr alum ir jāgaršo kā alum un tāds Medalus ir vairāk pieskaitāms pie alus dzēriniem (DLight BeerShake u.c.).

Un pēdējais testējamais alus bija – Melnais Dzintara. Tumšais alus pēc krāsas, pēc garšas biju gaidījis ko nedaudz vēl rūgtenāku. Bet tā garšoja tā kā alum būtu jāgaršo, nekādas liekas piegaršas.

Savu balsi atdodu par Kastaņu alu. Melnais Dzintara bija pārāk vienkāršs, savukārt Medalus nav saucams par alu.

Pēc testa turpināju vakaru kopā ar divām labākajām alus šķirnēm Latvijā (un pasaulē) – Užavas un Tērvetes. Ja šie abi man ir pieejami tad uz nevienu citu alu vairāk nemaz skatīties negribās.

Kopš ikdienā sāku klausīties tikai rokmūziku cenšos ik pa laikam iziet cauri populāru mākslinieku/ grupu diskogrāfījām. No Led Zeppelin iepriekš biju klausījies tikai pašus populārākos gabalus un dažus atsevišķus albumus. Un atklāti sakot mani nemaz uz Led Zeppelin pusi īpaši nevilka, jo pārsvarā klausījos nedaudz savādāka veida roka izpildītājus – Queen un Dire Straits (kas ir mana mīļākā grupa ever). Nesen izklausījos The Doors visu diskogrāfiju, ļoti patika, tagad pienāca kārta Led Zeppelin diskogrāfijai.

Personīgi man visvairāk patīk albums Led Zeppelin IV, kas drošvien arī ir viņu labākais, lai gan I un II albums arī neko daudz neatpaliek. Kādreiz man īsti nepatika dziesma “The Battle Of Evermore”, tagad tā varētu būt mana visklausītākā dziesma no IV albuma. Man ļoti patīk ģitāru rifi no dziesmām “Heartbreaker” un “Moby Dick”, kas arī ir manai sirdij tuvākie Led Zeppelin gabali, tie un vēl “Good Times Bad Times”, “Black Dog”, “Misty Mountain Hop” un “Stairway to Heaven”, kas pats par sevi ir izcilākais mūzikas ieraksts ever.

Vispār, tur nav divu domu – Led Zeppelin ir visu laiku labākā rokgrupa, nekas cits pat ne tuvu nestāv.

Led Zeppelin “Black Dog” Live 1973:

Saite uz video.

Diezgan sen atpakaļ iegādājos Zippo šķiltavas, bet tā reāli nemaz viņas neizmantoju. Pirku ar domu taisīt visādus trikus, ko es protams nedarīju, it kā arī nesmēķēju, tāpēc visu laiku šķiltavas mētājās atvilknē, līdz dažas dienas atpakaļ sadomāju iemācīties šādus un tādus trikus, par skolotāju ņēmot youtube. Sapratu, ka lielāko daļu no trikiem es nemaz nevaru uztaisīt, jo pirkstus nemaz tā nevaru izlocīt, bet pašus elementārākos trikus iemācījos un ierakstīju īsu video:

Saite uz video.

Vairāk kā mēnesi atpakaļ izlasīju labas atsauksmes par seriālu “Breaking Bad”, kurš uz to momentu atradās trešās sezonas vidū. Nolēmu sākt skatīties. Jau pēc pirmās sērijas sapratu cik šis seriāls ir izcils. Pamatā tāda nopietna krimināldrāma ar nelielu daudzumu melno humoru, bet ne jau uzspiestu, bet tādu no situācijām, kurās varoņi iekuļas. Vēlāk gan seriāls palika vēl nopietnāks.

Pats seriāls stāsta par kādu pusmūža vecuma ķīmijas skolotāju Valteru, kuram tiek konstatēts plaušu vēzis, ģimenē tiek gaidīts otrais bērns un neko izcili ienākumi nav. Tāpēc Valters nolemj “cept” metaamfetamīnu, kopā ar vienu no saviem bijušajiem skolniekiem – Džesiju. Un tad nu visas trīs sezonas varam sekot līdzi abu galveno varoņu grūtajam ceļam narkotiku biznesā.

Ļoti neparedzams un aizraujošs seriāls ar ļoti ticamu aktieru tēlojumu un tēlu motivācijām. Un trešās sezonas nobeigums bija vienkārši wow. Pirmkārt jau finālu tik perfektu un varoņu rīcību ticamu padarīja tieši neilgi pirms fināla iznākusī sērija ar nosaukumu “fly”, kurā visa darbība norisinājās laboratorijā, kurā abi galvenie varoņi mēģināja nosist tur ieklīdušo mušu, bet tieši šīs sērijas laikā tik labi varēja izprast tēlu savstarpējās attiecības, kas pilnība pamatoja viņu rīcību divās pēdējajās sērijās.

Kopējās kvalitātes ziņā “Breaking Bad” lieku vienā plauktā ar “The Sopranos”. Iesaku!

Nu jau pavisam drīz būs pusotrs gads kopš ieguvu “B” kategorijas autovadītāja apliecību, bet neko īpaši daudz nemaz neesmu braukājies. Pirmkārt jau tas, ka man nav pašam sava auto, otrkārt ar citu automašīnām nepatīk braukt (īstenībā jau tas neattiecas tikai uz mašīnām un braukšanu – lietot jebko, kas nav mans man nepatīk). Bet reāli man, pagaidām, nemaz nav nekādas vajadzības pēc automašīnas, jo uz universitāti braucu ar autobusu, tas ir ērtāk un mierīgāk. Nav vajadzības arī nekur citur speciāli braukt – veikali ir blakus mājai, draugi, radi pārsvarā dzīvo netālu un, ja vajag uz centru braukt – tad ar sabiedrisko ir labāk.

Runājot par pašu braukšanu – nepatīk man mērot garos ceļa posmu pa šosējām, tas ir garlaicīgi. Labāk man patīk brauktāties pa pilsētām, bet ne jau sastrēguma laikos. Man ļoti, ļoti patīk braukt vēlos vakaros/ naktīs, kad pilsēta ir tukša un esmu praktiski vienīgais uz ceļa, tas ir awesome.

Bet, ja man būtu septiņdesmitā gada Dodge Challanger un neierobežots degvielas daudzums, tad es braukātos no rīta līdz vakaram, pilnīgi jebkur. Dodge Challanger baltā krāsā, kā filmā “Vanishing Point”, ir mans sapņu vāģis:

“Vanishing Point” oriģinālais treileris:

Saite uz video.

Vakar Apple prezentēja jauno iPhone modeli – iPhone 4. Īsumā – tas ir labākais mobīlais telefons ever. Ever.

Tad nu nedaudz sīkāk par lietām, kas padara šo ierīci tik izcilu:

1) Tālruņa vizuālais izskats, konstrukcija. Manuprāt šie attēli pasaka visu:

Turpināt lasīt rakstu »