Šodien ir Helovīns. ASV un daudz kur citur pasaulē ļoti iecienīti svētki, bet ne pie mums. Mana attieksmē pret Helovīniem ir diezgan neitrāla, pats neko svinēt netaisos un cerams arī, ka pie durvīm neviens nezvanīs un saldumus neprasīs. Un cik skatos, tad pie mums šie svētki nekad tā arī neieiesies.

Bet jebkurā gadījumā Helovīnu tēma ļoti labi darbojās šausmu filmās. Tāpēc varu ieteikt noskatīties trīs filmas, kuras kaut nedaudz spēs radīt Helovīna noskaņu un ir arī manuprāt skatāmākās filmas par Helovīnu tēmu.

Trick ‘r Treat – šī ir visīstākā Helovīna filma, kurā šie svētki kalpo netikai kā setting‘s, bet ir arī centrālā tēma, jo tiek apspēlētas visādas Helovīnu urbānās leģendas un tradīcijas. Must see in every Halloween noteikti.

Halloween – runa ir par 1978. gada oriģinālu un ne rīmeiku un n-tajiem sīkveliem. Šī filma ir viena no visu laiku labākajām slasher tipa filmām un helovīna setting‘s ir pietiekami iemesli, lai filma būtu must see in every Halloween.

Idle Hands – ok, šī filma gan nestāv ne tuvu abām iepriekšminētajām, bet ir pietiekami izklaidējoša un tieši pirmā puse no filmas ir ļoti atmosfērīga un īpaši skatāma.

Happy Halloween!

Tieši tā! Šodien ir mana bloga dzimšanas diena. Pirmais gads ir aizvadīts godam un interese blogot nav zudusi.

Bet protams, ka pirmais gads varēja arī nebūt – tāpēc veltīšu veselu rindkopu pateicības rakstam.

Paldies jāsaka diviem maniem labiem draugiem – Sandim un Rūdolfam, kuri ir ne tikai bijuši aktīvākie komentētāji, bet arī piedalījušies priekš bloga vairāku video uzņemšanā, kā arī kopā ar mani ir iepozējuši fotogrāfijās. Bez viņiem blogs būtu stipri tukšāks un varbūt pat bez sākuma auditorijas es nemaz nebūtu sācis blogot, jo pagāja laiks līdz arī citi cilvēki sāka izrādīt interesi par šo blogu. Tālāk paldies arī Jurim par hostinga plānu. Un tāpat paldies visiem pārējiem apmeklētājiem, regulārajiem apmeklētājiem un komentētājiem. Paldies!

Šogad gan bloga jubileju īpaši nedomāju svinēt, bet apsolu, ka tad, kad pienāks desmit gadu jubileja – būs kārtīgs pasākums.

Domāju, ka jebkurš normāls cilvēks man piekritīs, ka, jo vairāk brīvā laika, jo labāk. Es pats sev noteikti piekrītu.

Mācoties RTU, nodarbības un lekcijas ir tikai nedēļas pirmās četras dienas. Tas savukārt nozīmē to, ka piektdiena man ir brīva. Bet vienalga – ar trim brīvdienām ir stipri par maz. Ko darīt?

Atrisinājums slēpjas ceturtdienā, jo nepāra nedēļu ceturtdienas sastāv no trim ļoti garlaicīgām lekcijām un vienas praktiskās nodarbības datormācībā un pāra nedēļās tikai no vienas lekcijas un praktiskās nodarbības. Ar datormācību ir tā – pirmā semestra laikā jānodod trīs praktiskie darbi un tad paliek tikai kursa darbs. Man vēl ir palicis tikai viens praktiskais darbs, kuru centīšos uz šo ceturtdienu izpildīt, tad jāsaņem kursa darba uzdevums un šogad datormācības praktiskās nodarbības man vairs nebūs jāapmeklē. Un tā kā attiecīgās ceturtdienas lekcijas nav vērts apmeklēt, jo visu lektoru stāstīto es varu dabūt internetā, datormācības gadījumā pat viens pret viens, tad neredzu iemeslu turpmāko semestri vilkties ceturtdienās uz mācību iestādi. Tātad drīzumā man būs vēl par vienu brīvdienu vairāk. Vai nav forši? Protams, ka ir. Vienīgi, kad pienāks decembris tad atkal nāksies nedaudz šķirties no brīvā laika, jo kursa darbs, pēdējie laboratorijas darbi un kādi mazi parādi aizņems laiku un tad, jau klāt būs sesijas laiks.

Bet nu runājot par brīvo laiku. Ir viena problēma – brīvdienas paskrien nemanot un tām paeejot es pieķeru sevi pie domas, ka vispār neko jēdzīgu pa tām nesadaru, brīvais laiks tiek vienkārši nelietderīgi izmantots. Bet pagājušajās brīvdienās viss bija nedaudz savādāk un labāk, jo beidzot sāku skatīties seriālu “How I Met Your Mother”, iepriekš vēl nebiju redzējis nevienu sēriju, kā rezultātā būs kādu laiku, ko skatīties, jo ir jau četras sezonas iznākušas un pašreiz tiek rādīta piektā. Paspēju noskatīties, jau gandrīz divas sezonas. Seriāls ir vienkārši awesome. Tā kā arī nākamās brīvdienas būs, ko skatīties. Un pēc tam būs jāmeklē vēl kāds cits neredzēts un awesome seriāls.

Sakarā ar to, ka mana bloga apmeklētāju skaits ir ļoti mazs un rakstot jau gandrīz gadu nekādu popularitāti neesmu guvis – esmu nolēmis mainīt bloga saturu. Tāpēc turpmāk rakstīšu par seksu, par iPhone, kā arī būs raksti par Latvijas “lielākajiem” blogeriem, kuros protams rakstīšu visādas negatīvas lietas un meklēšu visādas sensācijas, kā rezultātā ar katru turpmāko ierakstu nonākšu nekur.lv lasītāko rakstu topa augšgalā. Kļūšu populārs.

Bet ir viens “bet” – īstenībā neko tādu es nerakstīšu, nu vismaz pagaidām.

Tomēr viena lieta man gan ir skaidra – bieži vien (gandrīz vienmēr) es rakstu ļoti garlaicīgus, neinteresantus rakstus, kā arī manas kino “recenzijas” ir diezgan drausmīgas, var jau būt, ka esmu ļoti paškritisks, bet domāju, ka vairums cilvēku (tie, kas apmeklē manu blogu) arī tā uzskata. Rezultātā ar esošo bloga saturu es nevienu nespēju ieinteresēt. Tas savukārt nozīmē to, ka ir jāveic nelielas izmaiņas saturā. Līdz ar to turpmāk filmu recenzijas rakstīšu stipri retāk un arī pietiks kavēties pagātnes atmiņās – vairāk koncentrēšos uz tagadni un, ko aktuālāku. Lai gan pa lielam – viss paliks pa vecam. Tā kā arī turpmāk varat gaidīt citus tikpat “aktuālus” un “svarīgus” rakstus kā šis.

Kādu laiku atpakaļ blogā rakstīju, ka biju pazaudējis divas Apple logo uzlīmes. Tā arī neizdevās tās atrast un, jau biju aizmirsis par šo zaudējumu.

Tā nu dzīvoju tālāk, līdz viens kursabiedrs jautāja – vai nevarot viņam aizdot ceļu satiksmes noteikumu un CSN tematisko uzdevumu grāmatas. Pirms grāmatas aizdot – tās pāršķirstīju un starp CSN grāmatas lapām atradu abas pazudušās uzlīmes. Tas bija ļoti pozitīvs moments.

Tagad visas sešas uzlīmes noliku zināmā un drošā vietā, kur tuvākajā nākotnē viņām pievienosies vēl vismaz divas uzlīmes noteikti.

Kamēr man vēl nebija digitālā fotokamera, bet bija Nokia 6233 ar divu megapikseļu kameru – pa retam veicu dažus fotouzņēmumus, kurus arī parasti nopublicēju zomg.lv forumā, tas bija tajos laikos, kad blogu vēl nebiju izveidojis. Pēc foruma aizvēršanas bildes vairs publiski nebija pieejamas un glabājās E diska dziļumos, līdz šodien sadomāju blogā nopublicēt vairākus fotouzņēmumus, kurus vispār būtu vērts izlikt plašākai publiskai apskatei.

Turpināt lasīt rakstu »

Kādu laiku atpakaļ, blogā rakstīju par savu mūzikas gaumi un sirdij tuvākajām grupām. Viena no šīm grupām bija un ir Dire Straits, kura atklāti sakot, uz doto momentu, ir arī mana vismīļākā grupa. Pēdējās dienas vispār klausos tikai Dire Straits. Patīk man tomēr tāda mierīgākā rokmūzika un Marka Knopflera prasmīgā ģitārspēle, viņš manuprāt ir arī labākais ģitārists ever.

Tad nu īsumā par manuprāt labākajām Dire Straits dziesmām, kuras arī ir pašas populārākas un domāju, ka lielai daļai manu lasītāju zināmas/dzirdētas:

Sultans Of Swing – ja es sastādītu savu mīļāko dziesmu topu, tad šī dziesma noteikti ieņemtu pirmo vietu.

Money For Nothing – dziesma ar vienu no krutākajiem ģitāras rifiem ever.

Brothers In Arms – palēns, nedaudz skumīgs un ļoti spēcīgs gabals.

Walk Of Life – ātrs, pozitīvs un ritmisks gabals.

Down To The Waterline – interesants, lēns ~ minūti garš ievads un tālāk dziesma uzņem apgriezienus.

Your Latest Trick – laba saksofona spēle un tāds mierīgs meldiņš.

Protams ļoti foršas dziesmas ir arī Lady Writer, When It Comes To You, Tunnel Of Love, So Far Away un visas pārējās.

Un nobeigumā – labākā Dire Straits dzīvā uzstāšanās – Sultans Of Swing, 1985, Wembley UK:

Saite uz video.

Pieņemot to, ka manu blogu lasa citi blogeri vai cilvēki, kas pietiekami labi zina par blogeru lietām, tad neskaidrošu, kas ir podkāsts un videokāsts. Savukārt, ja te iemaldās kāds nezinātājs, tad iesaku izlasīt – wikipedia.org/wiki/Podcast.

Tad nu runājot par tēmu “podkāsts vs videokāsts”, manuprāt videokāsts ir labāks variants. Kapēc?

Salīdzinājumam pieņemsim, ka videokāstu un podkāstu saturiskā un tehniskā kvalitāte ir vienādi laba. Šajā gadījumā es izvēlos skatīties videokāstu, jo podkāstu man ir grūti klausīties un iedziļināties teiktajā neredzot runātāju sejas. Nespēju acis aizvērt un tikai klausīties. Parasti paralēli sāku darīt, ko citu un rezultātā daļa informācijas iet gar ausīm. Savukārt videokāsta gadījumā es netikai klausos, bet arī skatos uz attiecīgo runātāju, rodas tiešāks kontakts.

Protams videokāsta gadījumā ir ļoti viegli manīt, ka video ir apgraizīts, tāpēc labākie ir tie, kas ir ierakstīti vienā piegājienā, izņemot, kad videokāsts sastāv no vairākām savstarpēji nesaistītām daļām. Kā arī videokāstam ir svarīgs fons, jo nav forši skatīties uz runātāju, kam aizmugurē ir pilnīga miskaste un arī runātāja paskats ir no svara. Un vēl diezgan svarīgs faktors ir attēla kvalitāte.

Pats gan tuvākajā laikā neko ierakstīt netaisos, bet, ja kādreiz ierakstīsu, tad tas noteikti būs videokāsts.