Paralēli blogam, esmu reģistrējies un darbojos, dažos populāros, portālos.

twitter.com/ZomgLV. Neko aktīvs čivinātājs neesmu un atklāti sakot – Twitter’is man neiet pie sirds, bet pa retam, ko iečivinu, ir neliels skaits sekotāju un arī es vairākiem cilvēkiem sekoju.

youtube.com/user/ZomgLV. Šeit glabājas video, kuri savulaik ir arī ielikti zomg.lv blogā vai forumā. Dažos video arī es piedalos. Tāpat varat apskatīt manus video favorītus.

flickr.com/photos/ZomgLV. Pagaidām, albums ir gandrīz tukšs, bet , kad pienāks vasara un vairāk laika pavadīšu pie dabas kailās krūts, attiecīgi – aktīvāk nodarbošos ar fotogrāfēšanu. Un bildes ievietošu Flickr’ā.

Tas arī viss.

Dažas dienas atpakaļ, pa telefonu, zvanīja tante no Lattelecom un piedāvāja internetu ar 100 Mbit/s ātrumu. Biju palaidis garām to, ka pagaidām tikai Zolitūdē ir pieejams ātrākais internets Latvijā. Cena par pakalpojumu mēnesī ir 11.90 Ls, kas ir pat nedaudz lētāk, kā patreiz man esošais Balticom pieslēgums ar 10 Mbit/s ātrumu. Zinu, ka nekāda lielā starpība nebūs jūtama, bet par sliktu, jau nenāks. Tāpēc izvēle ir darīta un nedaudz vairāk, kā pēc mēneša, man būs ātrākais internets Latvijā. Vairāk, kā pēc mēneša, jo par Balticom interneta lietošanu marta mēnesī ir samaksāts. Un reizē ar internetu ir jāņem digitālā televīzija, kas ietver sevī 28 kanālus un bezmaksas sarunas no mājas telefona, kas viss kopā izmaksās 19.98 Ls.

Kaut kāda informācija par pakalpojumu: www.lattelecom.lv/majai/internets/optiskais_internets/.

Zomg.lv ir pasaules naba!
Zomg.lv ir blogu etalons!
Zomg.lv ir Dievu miteklis!
Zeme neriņķo ap Sauli, bet gan ap Zomg.lv!
Zeme negriežas ap savu asi, bet gan ap Zomg.lv!
Zomg.lv neatrodas visuma centrā – Zomg.lv ir visuma centrs!
Ja, tu neesi apmeklējis Zomg.lv – tu neesi vispār!
Dzīve sākas tikai tad, kad tu esi apmeklējis Zomg.lv!
Dzīve ir Zomg.lv!
Pirmo reizi apmeklēt Zomg.lv – nozīmē piedzimt!
Apmeklēt, rakstīt, diskutēt Zomg.lv blogā nozīmē dzīvot.
Visas web lapas dalās divās daļās: Zomg.lv un otršķirīgajās!
No Zomg.lv no party!

P.S. Neko no augstāk minētā neesmu izdomājis, visi šie fakti ir reāli un zinātniski pierādīti.

Pēdējā laikā maz esmu skatījis filmas, galvenokārt skatos tikai seriālus. Vēl joprojām neesmu redzējis lielāko daļu Oskariem nominēto filmu, pat astoņus Oskarus ieguvušais Slumdog Millionaire nav redzēts. Un vēl ir čupa ar filmām, kuras tā vien gaida savu kārtu, lai tiktu noskatītas, piemēram The Godfather triloģija, kuru jau kādu gadu nevaru saņemties noskatīties. Un tā nu šodien nebija, ko darīt un nolēmu noskatīties kādu, vēl neredzētu, filmu. Un nē – es neskatījos ne Slumdog Millionaire, ne Godfather, tā vietā izvēlējos sviestainu, deviņdesmito gadu šausmu filmu – Graveyard Shift. Un varu pateikt iemeslu – kāpēc izvēlējos tieši šo un neko citu. Ļoti vienkārši – viss slēpjas nostaļģijā. Atceros bērnību, kad aktīvi nomāju filmas netālu no mājas esošajā video nomā. Un parasti mans iecienītais stends bija – šausmu un zinātniskās fantastikas filmas. Bieži biju paņēmis kautkādas stulbas neliela budžeta horror filmas. Bet tad es biju mazs un man patika. Īpaši tās, kurās kādi monstri, mutanti apvāca cilvēkus. Un tad nu Graveyard Shift pēc sižeta un treilera ļoti atgādināja, ko simts reižu redzētu, tikai nedaudz savādākā izpildījumā. Jo reāli, visas astoņdesmito un deviņdesmito gadu B šaumsu filmas izskatijās praktiski vienādas.

Filma ir uzņemta pēc Stīvena Kinga, tāda paša nosaukuma, darba motīviem. Tā stāsta par mīlestību, draudzību, atriebību, cilvēkiem, žurkām, vienu lielu mutantsikspārni, tekstilrūpnīcu, pagrabu, pagrabu pagrabā un vēl par šo un to.

Filma ir ļoti vāja, tā sevī ietver neticamu aktierspēli, un viss filmā notiekošais ir izteikti sviestains. Un viss lielākais sviests sākas tad, kad galvenie varoņi nokļūst pazemē un uzzinot, ka viņu dzīvībām draud briesmas, sāk panikot un cenšas izglābties. Šajā brīdī man, jau sāka likties, ka es skatos kādu parodiju. Pilnam komplektam tika izspēlētas pāris klasiskas klišejas. Dekorācijas gan bija tīri OK, un pats mutantsikspārnis izskatījas diezgan ciešami. Un pats galvenais – filma spēja mani izklaidēt. Nenoželoju iztērēto laiku. Gribu vēl tādas filmas. Un gala vērtējums – 3/10. Izklaidējošs sūds.

Man mājās stāv šads analogais fotoaparāts:

Tā vien gribētos viņu paņemt, ielikt filmiņu un pafočēt kādā pasākumā, kad citi fotogrāfēs ar saviem digitālajiem ziepju traukiem, es ar šo mantiņu. Pats gan neesmu ne reizi ar šo fotoaparātu darbojies, tāpēc vēl jovairāk būtu tīri interesanti padarboties. Un kādus piecpadsmit gadus aparāts vispār nav ticis lietots, bet teorētiski viņam vajadzētu darboties. Tā lūk.

Uzvarētāju sarakstu varat aplūkot: www.imdb.com/Sections/Awards/Academy_Awards_USA/2009.

Žēl, ka Robert Daunijs jaunākais nesaņēma Oskaru. Un liels prieks par “WALL-E” un “Man on Wire”, kas jau tā pat bija skaidrs, jo Pixar, arī šogad, bez Oskara nevarēja palikt un “Man On Wire” ir pēdējo gadu labākā doķene. Un tā kā daudzas no Oskariem nominētajām filmām neesmu redzējis – vairāk neko nekomentēšu.

Mēneša sākumā izteicos, ka labprāt iegādātos digitālo fotokameru. Vakar to izdarīju. Lai gan sākotnēji biju tēmējis uz Canon Digital IXUS 80 IS, tomēr veikalā, pēc pārdevēja ieteikuma, iegādājos, ko labāku – Canon PowerShot A2000 IS, kas salīdzinājumā ar IXUS 80 IS, ir jaunāks modelis, parametri ir augstāki, lielāks displejs un galvenais, ka abiem modeļiem bija vienāda cena. Vienīgi fotokameras izmēri ir nedaudz lielāki nekā vēlējos, bet tas nekas.

Uzņēmu pāris foto, ietestēju funkcijas – pagaidām fočiks mani apmierina.

Tāds viņš izskatās:

Sīkāka informācija: www.canon.lv/products/about.asp?id=2361.

Beidzot esmu sasniedzis galamērķi – ieguvis “B” kategorijas vadītāja apliecību. Ceļš bija garš un no manis ir prasījis daudz laika, pūles, uzmanību, apņēmību un uztraukumu. Vēl joprojām nespēju to aptvert, ka viss, garais autoskolas mācību process ir beidzies un apliecība ir kabatā. Tagad varu mierīgi nopūsties un sākt domāt par nākošo svarīgo dzīves momentu – vidusskolas sekmīgu beigšanu.

Un tagad, lai jums rastos kāda nojauta par to, kā notika mācību process autoskolā, kā man kopumā veicās un brīžiem neveicās, kam es izgāju cauri – piedāvāju jums nelielu kopsavilkumu par ceļu, ko veicu līdz vadītāja apliecības iegūšanai.

Sākās viss vēl tālajā 2008. gada pavasarī, kad tuvojoties mācību gada beigām mans tēvs piedāvāja nosponserēt visu, kas nepieciešams, lai iegūtu vadītāja apliecību. Atklāti sakot, tajā brīdī man apliecība nebija vajadzīga un uzskatīju, ka arī nebūs vajadzīga. Pie tam nebija vēlme mācīties ceļu satiksmes noteikumus un veltīt tam visam laiku. Tā sākotnēji visu atliku. Tomēr tuvojoties vasarai un veidojoties jaunai mācību grupai, netālu no manas mājas esošajā skolā nolēmu, ka atlikt vairs nav ko. Un tā nu pieteicos apgūt teoriju un automašīnas vadīšanas prasmi autoskolā “Fortūna”. Izvēlējos tieši šo autoskolu, jo pirmkārt – gribēju teoriju apgūt skolā, kas atrastos netālu no mājām, pāris minūšu gājienā, otrkārt – bija divas autoskolas, otrā autoskola atkrita, jo mācību grupa bija krievu auditorijai, tātad mācības – krievu valodā. Un palika “Fortūna”, pie tam mācības notika skolā, kurā es mācos, jau divpadsmit gadus.

Jūnija mēnesi bija divas pirmās palīdzības apgūšanas nodarbes, pirmajā – jāelpina nedzīva lelle, jātaisa sirds stimulācija, otrajā nodarbībā – tīri teorija. Beidzās tas ar nelielu trīsdesmit jautājumu testiņu. Nokārtoju ar 0 kļūdām, daudzko pats zināju vai loģiski izdomāju un vēl kautko norakstīju no blakus sēdošā, kurš norakstīja no sava blakus sēdošā, kurš savukārt norakstīja no sava blakus sēdošā, kurš apspriedās ar vēl citiem no tā gala. Rezultātā – Katastrofu medicīnas centra apliecība bija iegūta. Pirmais posms noslēdzies.

Ceļu satiksmes teorijas apmācība sākās jūlija otrajā pusē. Trīs stundas katru piektdienas vakaru no 18:00 līdz 21:00 un sestdienu rītos no 09:00 līdz 12:00, jā zinu – diezgan stulbi laiki. Un tā visu atlikušo vasaras daļu. Pasniedzēja bija laba, daudzko stāstija un loģiski, ka bija grūti nosēdēt trīs stundas, pēdējo stundu jau vairs nespēju ne klausīties stāstītajā, ne ko pierakstīt.

Braukšanas nodarbības sāku tikai tad, kad teorijas apmācība bija gandrīz beigusies. Kapēc? – Laikam tapēc, ka gribējās vasaru izbaudīt nevis vēl papildus mācībām – vizināties. Lai gan pareizāk, jau būtu bijis sākt abas nodarbes vienlaicīgi.

Man ļoti paveicās ar instruktoru, jo autoskolas sekretāre man piešķīra vislabāko instruktoru, kāds tik vien var būt. Instruktors spēja man iemācīt tīri ciešami braukt, palīdzēja izprast noteikumus, izvadāja krustu šķērsu pa tik daudz vietām, krustojumiem. Protams, ka to visu dara jebkurš instruktors, bet šis to darīja daudz pareizāk, godīgāk un kārtīgāk. Pie tam instruktors arī ir pasniedzējs un viņam ir ļoti augtsts procents, kas nokārto CSDD braukšanas eksāmenu ar pirmo reizi. Arī man jau no sākuma viņs teica, ka es nopietni visam pieeju un esmu tāds, kas varētu nokārtot CSDD braukšanu ar pirmo reizi.

Diemžēl ar braukšanām viss ievilkās. Jo man nebija gandrīz nekādas iepriekšējas pieredzes. Līdz ar to, kamēr es iemācijos normāli darboties ar sajūgu, ātruma kloķi, stūri un vispār normāli kustēties – pagāja, obligātās četrpadsmit reizes. Nu varēju sākt mācīties braukt pēc visiem noteikumiem, ievērojot visus attālumus, zīmes un izvērtējot visas uz ceļa sastopamās situācijas. Te arī viss process apstājās, jo noteikumus reāli es sāku apgūt tikai braukšanas laikā un ir tik daudz nianses, tik daudz visādi skatieni nepieciešami, tik daudz visādi sīkumi. Pie tam – es biju ļoti neuzmanīgs.

Beidzot, kad instruktors ir gatavs mani laist uz skolas braukšanas eksāmenu, radās problēma. Vispirms ir jānokārti autoskolas teorijas ieskaite uz deviņdesmit jautājumiem ar pieļaujamām – trīs kļūdām. Te nu es sapratu, ka dirsā ir, jo teoriju esmu piemirsis, jautājumu skaits liels, pieļaujamo kļūdu skaits mazs. Gāju kārtot. Un nenokārtoju, bija astoņas kļūdas. Tad nāca Ziemassvētku brīvlaiks un atliku visu uz janvāri. Janvārī – mēģinājums numur divi. Atkal nenokārtoju, bet biju tik tuvu – četras kļūdas. Un tālāk sekoja trešais mēģinājums, šoreiz izdevās nokārtot ar vienu kļūdu. Nu tulīt jau varētu kārtot braukšanas ieskaiti. Diemžēl saslimu un nācās visu atlikt vēl uz vēlāku laiku. Pēc izveseļošanās nokārtoju autoskolas braukšanas ieskaiti ar pirmo reizi. Bet “Fortūnā” ar to viss nebeigsies. Šie izdomājuši, ka pirms jebkuru laidīs uz CSDD ir jānokārto vēlreiz deviņdesmit jautājumu eksāmens. Izdevās nokārtot ar 0 kļūdām.

Nu sekoja CSDD teorijas eksāmens. Trīsdesmit jautājumi,  pieļaujamais kļūdu skaits – trīs. Nav problēmu. Nokārtoju ar 0 kļūdām.

Un finālā – CSDD automašīnas vadīšanas eksāmens. Te nu gan, no rīta pirms eksāmena mani pārņēma stresiņš, pat brokastis neieēdu. Pirms eksāmena notika vēl viena braukšana ar instruktora vāģi. Un eksāmenam biju gatavs. Paveicās man ļoti, kad pirmkārt – izkrita automašīna – piektais Golfiņš, tieši tāds kā instruktoram. un figūra – kases aparāts, pati elementārākā, kas tik vien var būt. Paralēlo parkošanos, kas ir obligātā figūra nokārtoju ar pirmo reizi, izmēģinājuma reizes laikā un kases aparāts arī nesagādāja problēmas. Braukšana notika pa maršrutu, kuru jau biju daudz reižu ar instruktoru izbraucis. Nokārtoju eksāmenu ar astoņiem punktiem, no tiem – četri punkti par ceļa seguma bīstamības nenovērtēšanu – uz ceļa bija bedre, kuru neievēroju, un vēl četri punkti par nepareizu transportlīdzekļa apturēšanas vietas izvēli pirms krustojuma.

Taisījos jau doties uz kasi un samaksāt par vadītāja apliecības izņemšanu, bet izrādās, ka nebiju paņemis pietiekmai daudz naudas, tik stulbi. Nu neko nācās braukt uz mājām un atpakaļ. Smuki iepozēju kameras priekšā, uzkricelēju parakstiņu un, jau pēc neilga laiciņa – arī pati vadītāja apliecība ir gatava un saņemta.

Drīzumā uz kino ekrāniem ir gaidāma iespējams, ka labākā komiksu ekranizācija “Watchmen”. Un kā jau tas notiek ar visiem blokbasteriem, tuvojoties to pirmizrādei – reklāmas kampaņa uzņem apgriezienus. Attiecīgi kādam bija radusies ļoti oriģināla ideja – reklamēt filmu, izdodot speciālos Dr. Manhattan (tēls no filmas) prezervatīvus. Šie prezervatīvi ir iepakojumā ar Watchmen simboliku un filmas iznākšanas datumu, pats prezervatīvs ir zilā krāsā, kas ir Dr. Manhattan krāsa, un iepakojuma iekšienē ir uzraksts: “We’re society’s only protection,” kas ir attiecināms kā uz filmas galvenajiem varoņiem, tā arī uz pašiem prezervatīviem.

Lūk arī pikčers:

Attēls un informācija nāk no www.watchmencomicmovie.com.

Filmas stāsta par kādu kaislīgu zālītes pīpētāju, kurš nejauši kļūst par slepkavības liecinieku un satraukuma, neuzmanības dēļ tiek pamanīts un kopā ar savu dīleri ir spiesti bēgt, kas izvēršas par varen lielu piedzīvojumu.

Lielos vilcienos varētu teikt, ka Pineapple Express ir komēdija ar bojevika elementiem. Bet īstenībā filma ir daudz dziļāka, smalkāka, ģeniālāka un gudrāka par jebkuru pēdējo gadu komēdiju žanra pārstāvi. Pineapple Express stāv vienā plauktiņā ar Shaun of the Dead un Superbad, šīs trīs filmas ir visu laiku labākās komēdijas. Punkts.

Pineapple Express izcilu padara pilnībā viss filmā notiekošais, perfektā aktieru saspēle, noskaņa, ģeniālais humors, soundtrack‘s un piedzīvojumu garša. Filma būtībā ir stāsts par draudzību, par cilvēkiem, kuri paši nemaz nezin cik īstenībā ir labi draugi un, ka kopā vajag piedzīvot, ko lielu un bīstamu, lai saprastu cik ļoti nepieciešami ir viens otram un cik daudz nozīmē būt īstiem draugiem.

Liels paldies ir jāsaka galveno lomu atveidojumiem Seth Rogen un James Franco, kā arī visiem otrā plāna aktieriem, par tik prasmīgi pasniegto humoru, režisoram, kurš no drāmu lauciņa ir spējis pāriet uz komēdiju žanru un Apatovam, kurš, pēdējo gadu laikā, komēdiju žanru ir uzcēlis neiedomājami augstos līmeņos.

Pineapple Express ir viennozīmīgi 2008. gada labākā filma.