Mājās man ir viena videokamera, kura diemžēl nefilmē augstā izšķirtspējā, arī manas Canon fotokameras video ieraksti nav HD un tā kā radās nepieciešamība šo un to ierakstīt tieši HD kvalitātē, un par salīdzinoši nelielām summām tagad var iegādāties tā saucamās kabatas HD videokameras, kuras arī ir ieguvušas diezgan lielu popularitāti, sapratu, ka viena tāda jāiegādājas pašam.

Izskatot visus kabatas HD videokameru apskatus, palasot atsauksmes un ievērtējot safilmēto video kvalitātes iekš Youtube.com izsecināju, ka Kodak ZI8 ir iespējams labākā pocket HD kamera. Tāpēc no rīta veicu pasūtījumu vienā no LV interneta veikaliem un vakarā jau videokamera tika piegādāta.

Nedaudz patestēju – tumšākā apgaismojumā labāk nefilmēt, bet labā apgaismojumā kvalitāte ir patiešām ļoti laba. Pašas kameras izmēri gan ir nedaudz lielāki nekā biju gaidījis, bet tā galīgi nav problēma. Jāatzīst, ka ar Kodak ZI8 izvēli neesmu kļūdījies. Tā kā teorētiski nākotnē šajā blogā biežāk vajadzētu parādītie manis filmētiem video.

Tie, kas mani pazīst, vai tie, kas savulaik ir lasījuši rakstu “Datorspēles“, kurā es īsumā iepazīstināju lasītājus ar savu datorspēļu vēsturi, zinās, ka, jau diezgan sen es vairs spēles nespēlēju un tās mani nesaista.

Tad nu lūk, vakar sērfoju pa interneta plašumiem, lasīju informāciju par jauno filmu “Predators” kādā fanu lapā un tā nejauši uzgāju informāciju, ka šī gada sākumā ir iznākusi spēle “Aliens Vs Predator”, atceros, kā vēl savulaik jaunībā spēlēju AVP 2, paskatījos spēles gameplay video, izskatijās, ka spēle perfekti rada to atmosfēru no filmas “Aliens” (kas, manuprāt, ir labākā no visām Alien’u filmām). Sakārojās spēli iemēģināt. Pie viena arī uzzināju, ka mans nu jau divus gadus vecais PC īstenībā vēl joprojām ir baigi jaudīgs. Tālāk sekoja nepatīkamie aspekti – spēle sver ~ 16GB, kamēr novilkās, kamēr atarhivēju, kamēr uzinstalēju pagāja daudz laika, pēc tam vēl, lai spēli palaistu vajadzēja internetos meklēt kādus tur .dll failus un, kad beidzot spēle aizgāja – sākotnēji skaņas arī nebija, praktiski bija zudusi vēlme spēlēt. Pati spēle arī izrādijās diezgan viduvēja, biju gaidījis iespaidīgāku grafiku un vēl sazin ko, ņemot vērā, ka cik sen atpakaļ iznāca Half-Life 2, tad tagad – 2010-tajā gadā būtu jabūt nezin cik iespaidīgam geimam. Spēlējot AVP kā marine ir diezgan garlaicīga skradīšana pa koridoriem un šaudīšanās, spēlēt kā predator’am jau nedaudz interesantāk, bet kopumā likās ļoti vienmuļa spēle. Tulīt pat arī to izdzēsu. Vispār tik daudz laika vakar bezjēdzīgi iztērēju, ka pilnīgi žēl, vienīgais pozitīvais aspekts – atkārtoti sapratu, ka spēles tik tiešām mani nesaista.

Nu jau pavisam drīz būs pusotrs gads kopš ieguvu “B” kategorijas autovadītāja apliecību, bet neko īpaši daudz nemaz neesmu braukājies. Pirmkārt jau tas, ka man nav pašam sava auto, otrkārt ar citu automašīnām nepatīk braukt (īstenībā jau tas neattiecas tikai uz mašīnām un braukšanu – lietot jebko, kas nav mans man nepatīk). Bet reāli man, pagaidām, nemaz nav nekādas vajadzības pēc automašīnas, jo uz universitāti braucu ar autobusu, tas ir ērtāk un mierīgāk. Nav vajadzības arī nekur citur speciāli braukt – veikali ir blakus mājai, draugi, radi pārsvarā dzīvo netālu un, ja vajag uz centru braukt – tad ar sabiedrisko ir labāk.

Runājot par pašu braukšanu – nepatīk man mērot garos ceļa posmu pa šosējām, tas ir garlaicīgi. Labāk man patīk brauktāties pa pilsētām, bet ne jau sastrēguma laikos. Man ļoti, ļoti patīk braukt vēlos vakaros/ naktīs, kad pilsēta ir tukša un esmu praktiski vienīgais uz ceļa, tas ir awesome.

Bet, ja man būtu septiņdesmitā gada Dodge Challanger un neierobežots degvielas daudzums, tad es braukātos no rīta līdz vakaram, pilnīgi jebkur. Dodge Challanger baltā krāsā, kā filmā “Vanishing Point”, ir mans sapņu vāģis:

“Vanishing Point” oriģinālais treileris:

Saite uz video.

Pirms stāšanās RTU, es internetos meklēju kādu informāciju par mācību priekšmetiem attiecīgajā fakultāte uz kuru tēmēju (lai zinātu, kas mani tur sagaida, kas jādara, kādi/cik darbi u.t.l.), neko neatradu, tāpēc pieļauju, ka kādam, kurš iespējams nākotnē plāno stāties Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē būs tīri noderīgi uzzināt aptuveni kas kurā priekšmetā ir sagaidāms. Līdz ar to semestra beigās īsumā apkopoju informāciju par mācību priekšmetiem.

Ar pirmā semestra kopsavilkumu varat iepazīties šeit: zomg.lv/?p=849

Otrais semestris:

Matemātika. Fizika. Angļu valoda. Šajos priekšmetos mācību process un vērtēšanas/ieskaišu sistēma ir tādi pati kā pirmajā semestrī. Mācības turpinās uz priekšu, darāmā pietiekami.

Enerģētikas pamati. Semestra laikā bija jātiek galā ar sešiem testiem, no, kuriem viens bija mutiskais, pārējie rakstiskie ar pieejamiem atbilžu variantiem. Varēja izmantot palīgmateriālus. Kā arī ir lekcijas, kuras ir pilnīgi bezjēdzīgas, jo pasniedzējs visu lasa no prezentācijas 1:1, prezentācijas protams ir peejamas internetā, līdz ar to sanāk vienkārša atsēdēšana (pārsvarā laiku izmantoju, lai pildītu citus darbus), bet lekcijas ir jāapmeklē obligāti, jo to laikā ir jāparakstās. Paraksti beigās dos plusiņus, vai to neesamības gadījumā mīnusus, kad pienāks eksāmena vērtējuma izlikšana.

Elektrība un magnētisms. Semestra otrajā pusē bija trīs laboratorijas darbi. Paši darbi vēl tīri normāli izpildāmi, lai gan darāmā ir diezgan daudz, visādi grafiki jāzīme, jāveic aprēķini, bet pats galvenais, kad darbs ir pilnībā izpildīts un pārbaudīts – tas jāaizstāva. Aizstāvēšanā tiek diezgan daudz prasīts no teorijas. Beigās seko eksāmens.

Elektrotehnika un elektronika. Semestra laikā, salīdzinoši ar citiem priekšmetiem, ir vairāk laboratorijas darbu, tajos jāslēdz visādi elektrisko ķēžu slēgumi, pēc tam jāveic aprēķini, dažreiz arī jāzīmē grafiki, bet nekas pārāk sarežģīts. Kā arī paralēli laboratorijas darbiem vēl jāizpilda trīs mājas darbi, kuri ir diezgan laikietilpīgi un sarežģīti. Arī beigās seko eksāmens.

Elektroinženieru matemātikas datorrealizācija. Semestra laikā ir jānodod deviņi praktiksie darbi, kas ir izpildāmi iekš Excel, izmantojot augstākās matemātikas formulas un veicot visādus aprēķinus. Ja līdz noteiktam laikam visus nodod, tad saņem automātisko ieskaiti, pretējā gadījumā ieskaite ir jākārto.

Vadības socioloģija. Salīdzinot ar iepriekšejiem priekšmetiem, šis tiešām ir īzī pīzī, jo lekcijas vispār var neapmeklēt un, lai saņemtu ieskaiti pastāv divi varianti – viens no tiem bija tāds, ka jāuztaisa aptauja un jāprezentē, otrs variants – jākārto ieskaite (testa veidā), kas sastāv no deviņiem jautājumiem uz, kuriem pārsvarā atbildes var loģiski izsecināt.

Bokss. Manuprāt labākais no visiem RTU piedāvātajiem sporta veidiem. Viss pārsvarā bija tā pat kā pirmajā semestrī, vienīgi semestra beigu iesakaite ar diviem raundiem ringā tika aizstāta ar RTU Rektora kausa izcīņu un vēl bija jānoskrien kross (viens kilometrs).

Viss.

Pienāca tāds dzīves periods, kad manas melnās džinsas (ikdienā praktiski staigāju tikai ar melnām) ir diezgan pamatīgi novalkājušās, apdilušas un nu ir pienācis laiks iegādāties jaunas. Plus vēl par sliktu nenāktu pārītis jaunu kreklu, jo sen vispār neviens krekls nav pirkts un tādu normālu ikdienā valkājamo kreklu skaits ir sarucis.

Tā kā mājām vistuvāk atrodās tirdzniecības centrs “Spice”, tad uz to vakar devos. Izstaigāju visus tur esošos veikalus un tā arī neko jēdzīgu neatradu. Melno džinsu ir maz, daudzas izskatās pretīgi izbalējušas, citas vienkārši neder – gan pa mazu, gan pa lielu, bet vispār jāatzīst, ka izvēle ir ļoti maza. Normālus kreklus tā arī neatradu, ja bija kāds labs – tas arī nederēja. Nu neko, nācās braukt mājās ar tukšām rokām. Bet vispār jāatzīst, ka starp visiem n-tajiem “Spices” veikaliem nekas īpaši labs nav atrodams (runa ir par apģērbiem, protams), savulaik (šajā ziemā) tur meklēju mēteli un neatradu, aizbraucu uz “Galerija Centrs” un pirmajā veikalā, kurā iegāju atradu ideālu mēteli.

Šodien pirmo reizi aizbraucu uz salīdzinoši jauno tirdzniecības centru “Riga Plaza” un tur uzreiz, no ieejas praktiksi pirmajā veikalā, kurā iegāju atradu vienkārši ideālus kreklus. Ieeju nākamajā veikalā – tieši tādas bikses, kādas vēlējos un, kuras perfekti der. Kā arī pamanīju daudzko tādu, kas pašreiz nav vajadzīgs, bet labprāt iegādātos. Un pats galvenais – salīdzinoši ar Spici, iekš RP, tādā pašā laikā ir ļoti, ļoti maz cilvēku (varbūt man vienkārši paveicās?).

Tā kā 1:0 “Rīga Plaza” labā.

Šodien aizbraucu uz Parex Plaza un noskatījos “Wolfman”. Kompāniju man sastādija Sandis, jo divatā tomēr ir jautrāk.

Par filmu runājot. Biju lasījis dažādas atsauksmes, kopumā diezgan negatīvas, tāpēc arī noskaņojos, ka filma varētu būt diezgna viduvēja. Tomēr izrādijās labāka nekā gaidīju. Jā bija sākums filmai tāds nedaudz sasteigts, bija grūti noticēt Benicio Del Toro un Emily Blunt varoņu jūtām vienam pret otru un vispār nevienam no tēliem līdzi nejutu. Bet vizuāli filma bija ideāla, tāda drūma noskaņa un specefekti bija labi, transformācijas ainas manuprāt bija pietiekami reālistiskas, jā var jau redzēt, ka tas ir CGI, bet vienalga labi. Un kā jau šaumsu filmām pienākas bija gan asinis, gan vienkārši visādi centieni nobiedēt skatītāju. Murgu ainas gan nestāv ne tuvu līdzīgajām iekš “American Werewolf In London”. Tā kā kopumā skatāma filma. Dodu 6/10.

Tālāk – par ledus klučiem runājot. Pēc seansa beigām bija plāns aiziet uz Parex Banku iekš Galerija Centrs, jo vajadzēja samaksāt par studiju otro semestri. Pa ceļam manīju kā vienai mašīnai aimugurējo stikli izsitis tāds pamatīgs ledus klucis, ja tur būtu cilvēks gājis, tad viņam klātos plāni. Parex bankā bija kādas sistēmas problēmas un maksājumu nevarēja veikt, solija gan, ka problēma tiks atrsināta tuvākās stundas laikā. Loģiski, ka negaidīju, tāpēc gāju uz Swedbank Vecrīgā. Gāju ievērojot zināmu intervālu no mājām, pāris metrus no tās novilktās lentes, kur var kas krist uz galvas. Un pēkšņi tieši man priekšā nokrīt pamatīga čupa ar ledus klučiem, būtu es kādu metru uz priekšu un būtu bijis sāpīgi. Galvenais, jau tas – kā tas ledus tik tālu no mājas nolidoja. Bet labs, kas labi beidzās.

Tas arī šodien viss. Sargiet galvas un nečurājiet pret vēju, tad viss būs OK!

Pēc dabas esmu ļoti slinks. Ļoti. Tomēr, kad ir nepieciešamība esmu spējīgs saņemties un pārvarēt slinkumu.

Iepriekš blogā jau biju rakstījis par savām studiju gaitām iekš RTU, tāpēc iztiksim bez garlaicīga backstory un uzreiz ķeršos vērsim pie ragiem. Situācija ir sekojoša – pirms sesijas es neuzrakstīju ķīmijas laboratorijas darbus, sesijas laikā slinkoju un nenodevu fizikas laborus un dēļ tā netiku pielaists pie eksāmena, augstākajā matemātikā eksāmenu nenokārtoju. Rezultātā sesija beidzās un viss nenokārtotais tiek uzskatīts par parādiem, kuru kredītpunktu apjoms pārsniedz pieļaujamo. Šīs nedēļas vidū es biju pilnībā pārliecināts, ka mani no RTU atskaitīs un nākošnedēļ došos darba meklējumos un varbūt ar nākamo mācību gadu sākšu mācīties kādā sev piemērotākā mācību iestādē.

Tā nu pienāca piektdiena un notika, kas negaidīts – ārā mani vēl nemet un man tiek dota iespēja tikt galā ar parādiem. Brīvdienās kārtīgi pārdomāju savu turpmāko rīcības plānu, vai maz ir vērts turpināt mācības tālāk un vai maz tikšu ar visu galā? Beigās pieņēmu lēmumu, ka sākot ar rītdienu es saņemšos un labošos – pamazām tikšu galā ar visiem parādiem, atsākšu iet uz boksa nodarbībām (jo bokss taču ir awesome, pats nesaprotu kāpēc šogad vēl neesmu bijis uz nevienu nodarbību) un nākamajā sesijā vairs tā neslinkošu, kā arī mainīšu savu kopēju attieksmi pret dzīvi kā tādu.

Citāts no A.Cellera dziesmas “Lai pazūd skumjas” – “Gan jau viss būs labi, nevajag kuli kasīt – ģēlu taisies darīt!”

Šodien, pulkstens pusdesmitos aizgāju līdz autobusa pieturai un sāku gaidīt 53. autobusu. Mana pietura ir trešā pēc kārtas skaitot no galapunkta Zolitūdē. Tā nu kādu laiku stāvu pieturā un autobuss nenāk, garām brauc maršrutnieks, bet tā kā visas sēdvietas izskatījās aizņemtas un man ir personīga nepatika pret maršrutniekiem iekšā nemaz nekāpu un turpināju gaidīt busu. Skatos, ka uz galapunktu aizbrauc veseli trīs(!) 53. autobusi pēc kārtas. Paiet zināms laiks un beidzot pienāk autobuss, durvis atveras, bet tieši vidējām durvīm priekšā ir paliela sniega čupa, tāpēc es dodos uz aizmugurējām durvīm, kuras arī bija atvērtas, kamēr citi cilvēki brien pāri sniega čupai un taisās kāpt iekšā pa vidējām durvīm un tad pēkšņi durvis aizveras visiem burtiski degungalā un autobuss tā vienkārši aizbrauc tālāk, atstājot pieturā mani un vēl četrus cilvēkus – at first I was like WTF?… but then I LOL’d! Normāli protams, ka tas nav stāvēt ilgstoši pieturā, sagaidīt autobusu, paskatīties kā durvis atveras un degungalā aizveras un palikt pieturā. Bet tālāk es atcerējos, ka tieši šodien startē seriāla “Lost” sestā sezona (pie tam dubultsērija) un tulīt pat devos atpakaļ uz mājām, noskatījos dubultsēriju un tā arī paliku mājās. Un domāju, ka elektrības un magnētisma un enerģētikas pamatu lekcijās un sporta nodarbībā bez manis ļoti labi varēja iztikt, kā arī sanāca forši brīva diena. ;)

Tālāk runājot par Lost season premiere. Bija daudz labāks nekā biju gaidījis, kā arī izskatās, ka šajā sezonā vairs nebūs ne flashbacks, ne flashforwards, bet gan, kas pavisam negaidīts un interesants – flashsideways. Kā arī būs interesanti uzzināt vai šīs alternatīvās pasaules satiksies, vai arī tā otrā ir tikai tāds kā what if, lai parādītu, kas būtu, ja lidmašīna nenokristu uz salas. Kā arī ar dubultsēriju bija stipri par maz, es pat varētu vienā piegājienā noskatīties visu sezonu. Tā kā ļoti interesanti un aizraujoši, jūtu, ka sestā sezona būs ļoti laba izdevusies.

Nu jau gandrīz būs beidzies pirmais semestris RTU Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē, apgūstot enerģētikas un elektrotehnikas programmu. Tāpēc pavisam īsi par mācībām:

Matemātika. Sākumā kamēr mācīja par matricām, determinantiem un vektoriem viss bija ok, bet kad sākās atvasināšana, tad vairs galā netiku. Semestra laikā ir vairāki kontroldarbi, kuri ir jāuzraksta vismaz uz 5, ja vērtējums ir mazāks, tad automātiksi par kontroldarbu ir 0, pārrakstīt gan ir iespējams vairākas reizes, arī sekmīgu atzīmi. Vēl semestra laikā ir vairāki obligātie mājasdarbi par, kuriem tiek izlikti vērtējumi un nobeigumā ir eksāmens. Bet pašu gala vērtējumu matemātikā aprēķina pēc formulas – 0.1*mājas darbu vidējā atzīme + 0.3*kontroldarbu vidējā atzīme + 0.6*eksāmena atzīme.

Fizika. Visas nodarbības sastāv vai no lekcijām, vai laboratorijas darbiem. Laboratorijas darbi nav ļoti sarežģīti, vairāk problēmas sagādā mērījumu kļūdu un nepieciešamo lielumu aprēķini, kas arī nemaz nav tik sarežģīti, bet diezgan laikietilpīgi. Gala eksāmena atzīmi veido – laboratorijas darbi, 2*2 rēķināmie uzdevumi, kurus jau semestra laikā bija iespējas mēģināt nokārtot sekmīgi, tādejādi atstājot eksāmenam tikai teorijas uzdevumus.

Vispārīgā ķīmija. Nodarbību uzbūve ir līdzīga fizikai, tikai ķimijā visa pusgada laikā ir jāizpilda trīs laboratorijas darbi un jāuzraksta divi kolokviji (tā ķimijā tiek sauktas ieskaites) un tam visam ir jābūt 100% pareizam. Uzdevumi, kuri tiek uzdoti pirms laboratorijas darbiem ir diezgan sarežģīti, kurus neizpildot pie darba nevar tikt. Pie tam tikai ar lekciju konspektu nav iespējams izpildīt šos uzdevumus, arī internetā izvietotajos tēmu konspektos nav iespējams atrast atbildes uz vairākiem uzdevumiem un to risināšanu. Vienīgais plus ir tāds ka ķīmija pēc pirmā pusgada beidzās, bet mīnuss ir tāds, ka man viņa nebeigsies, jo es vairs nevaru pagūt nokārtot vairākus vēl nenokārototos darbus un rezultātā ķimija man paliek neieskaitīta un ar parādiem būs jātiek galā otrā semestra laikā.

Datormācība. Lekcijas nav vērts apmeklēt, jo lektors visu stāsta viens pret viens ar internetā atrodamo lekciju konspektu. Pie tam iemācīties darboties ar Pascal var tikai pašmācības ceļā. Semestra laikā ir trīs laboratorijas darbi, pēc tam kursa darbs (priekš manis ļoti sarežģīts) un beigās vēl eksāmens.

Civilā aizsardzība. Šis priekšmets stabili ierindojas visvienkāršāko priekšmetu TOPa pirmajā vietā. Semestra laikā vajadzēja uzrakstīt tikai divas ieskaites un divus laboratorijas darbus (no, kuriem vienu tāpat nevajadzēja nodot) un tāpat, ja tu darbu nodevi, tad arī tas tika ieskaitīts. Kā arī civilā aizsardzība ir tikai vienu semestri.

Ekonomika. Arī nekas nopietns nav jādara. ir lekcijas un praktiskās nodarbības. Beigās divi nopietnāki mājasdarbi un eksāmens. Un arī šis priekšmets pēc pirmā semestra beidzās.

Angļu valoda. Arī diezgan viegls priekšmets. Kopējais līmenis salīdzinot ar to kā mācija angļu valodu vidusskolā ir zemāks. Pusgada laikā jāpastāsta par kādām ar topošo profesiju saistītām lietām, jāuzraksta ieskaite, jāuztaisa CV un nevajag īpaši censties, jo beigās, lai saņemtu ieskaiti pietiek ar to, ka vērtējumi ir tikai sekmīgi.

Bokss. No visiem piedāvātajiem sporta veidiem ar kuriem nodarboties izvēlējos tieši boksu un ar šo izvēli trāpiju desmitniekā. Divas reizes nedēļā diezgan neslikta slodze, treniņi attīsta ātrumu, fizisko izturību – tieši tas, kas vajadzīgs. Ieskaite sastāvēja no pievilkšanās pie stieņa un diviem divu minūšu raundiem ringā.

Tagad vēl jānodod pēdējie mājasdarbi, jātiek galā ar vairākiem parādiem, tad sekos ziemas brīvlaiks, varēšu atpūsties un pēc tam janvārī sāksies sesija. Jācer, ka eksāmenus nokārtošu sekmīgi un varēšu turpināt mācības tālāk.

Mana attieksme pret mācībām ir bijusi un arī tagad ir ļoti nenopietna, es pats to jau zinu visu laiku un nekad tā īpaši arī nebiju aizdomājis, ka vajadzētu ko mainīt.

Pamatskolā viss vēl bija daudzmaz ok, mācījos, mājasdarbus pildīju, bet ne jau tāpēc, ka īpaši gribētos vai es būtu bijis baigi centīgs, bet gan tāpēc, ka vecāki mani kontrolēja un sekoja līdzi sekmēm. Vidusskolā viss mainījās – varēju darīt kā pats vēlējos – mācīties, nemācīties, pildīt vai nepildīt mājasdarbus. Es protams izvēlējos to vienkāršāko ceļu un īpaši neiespringu, rezultātā smadzenes atrofējās. Un tomēr stundas es apmeklēju un turējos tādā viduvējā līmenī, lai mani neizmet no skolas. Pienāca eksāmeni un kaut kā tiku ar viņiem galā, pat īstenībā ļoti labi, pie visas nemācīšanās. Un tad nu sākot mācīties augstskolā nekas nemainijās. Vēl joprojām turpinu slinkot un neispringt mācībām. Mājasdarbus īpaši nepildu, izņemot, kad ir jāsagatavojas laboratorijas darbiem, vai kad par mājasdarbiem izliek vērtējumu. Un pat tad visu atstāju uz pēdējo vakaru. Un pats galvenais ir tas, ka nespēju neko mainīt.

Pašreiz man ir reāli skaidrs, ka pastāv trīs varianti kā viss varētu turpināties: a) turpinu nemācīties, pienāk sesija, turpinu nemācīties, nenokārtoju vairākas ieskaites un mācības iekš RTU beidzas, b) turpinu nemacīties, bet pienākot sesijai saņemos, tieku galā ar pēdējiem parādiem, nokārtoju ieskaites viduvējā līmenī un turpinu mācībās tālāk, c) saņemos un, jau tagad sāku kārtīgi mācīties, neko neielaist un maksimāli samācīties ieskaitēm, ar labiem rezultātiem tās nokārtot un turpināt tādā pašā garā tālāk.

Es protams izvēlos pieturētie pie “b” varianta. Neesmu tik stulbs, lai izlidotu no RTU, bet arī netaisos pārmērīgi zubrīties. Ideālais variants (priekš manis) ir tā vēsi visam pieiet, nedaudz pamācīties, visu ko vajag nokārtot un turpināt mācīties tālāk turoties pie viduvējām sekmēm un rezultātā paliek vairāk laika atpūtai, izklaidei un jeb kam citam, kas nav mācīšanās. Bet galvenais ir tas, ka es saprotu, ka man vajag pabeigt augstskolu, jo savādāk pie nekāda laba darba netikšu un vēl es ļoti labi zinu to, ka otrajā un trešajā gadā, kad sāks mācīt konkrētas lietas saistībā ar profesiju – tad nāksies tās apgūt, savādāk pliks papīrs arī nekam nederēs, izņemot, ja es neiešu strādāt pa savu līniju.